Tas ir tik fantastiski, ja kāda dzīves aina, ko uzrakstām par savam laikam piederīgu, izrādās ir jau notikusi daudz, daudz senāk. Runa ir par ceļojumu uz Jūrkalni, tolaik - 19.gadsimtā Feliksbergu, lai tieši šeit baudītu jūras peldes un stāvkrastu radītās varbūt pat maģiskās emocijas.
1825.gada "Latviešu avīzes" saglabājušas ziņu no Leijes muižas (Feliksbergas): "Šogad nedaudz kungu un gaspažu par mazgājamu laiku bijuši, pa visam ne 50 nebija, kas visi muižā dzīvoja. Tas laiks mūsu viesiem gan nav īsti pa prātu bijis, tomēr gāja jūrā mazgāties. Ik vakaros dancoja ar jauku mūziku. Vienā dienā arī ar laivām un ar mūziku par mūsu Rīvas upi līdz jūru aizvizinājās..."
Kā zināms 19.gs. pirmajā pusē slavens bija Baldones kūrorts, sākās arī rīdzinieku izbraucieni uz Jūrmalas zvejniekciemiem. Arī Liepāja vasaras vidū bija iecienīta no peldviesiem. Taču fakts, ka arī Feliksbergas jūrmala bija atklāta kā vieta atpūtai un veselības atgūšanai, zināmā mērā grauj mūsu priekšstatu par jēdzienu "province" un lauku tūrismu kā jaunlaiku izgudrojumu. Skaidrs ir tas, ka turīgi ļaudis no iekšzemes muižām un pilsētiņām brauca "mazgāties jūrā". Piemēram mācītājs un etnogrāfs A.Bīlenšteins no Dobeles, atpūšoties šai pusē, iepazinās un apprecējās ar Upesmuižas barona meitu.
Saglabājušās ziņas, ka pie Feliksbergas katoļu baznīcas uzbūvētā mājā, kā atpūtnieki dzīvoja iekšzemes katoļu priesteri - arī baudot peldes, sauli un ainavas.
1894.gada "Tēvijā" rakstīts: "Visi, kuri vien Feliksbergā un apkārtnē uzturas par peldu laiku teic, ka gaiss un jūras ūdens šeit esot ļoti atspirdzinošs, tā kā nevajagot ne ārstu, ne zāļu. To pašu arī es un mana famīlija labi manījām. Dzīve te ir ievērojami lēta. Pērnvasar, mani nerēķinot, Feliksbergā un Labragā nometušās uz vasaras dzīvi šādas famīlijas: 1 luteru mācītājs, 1 destilants, 1 tirgotājs, 3 ģimnāzijas skolotāji, 1 muižnieks, 1 arendators, 1 advokāts, 1 sēkociņu fabrikants" - ziņu avīzē iesūtījis Kr.Kurpnieks.
Ap šo laiku Labragā cēla baznīcu, līdzās muižai jūras krastā slējās divas vasarnīcas peldviesiem. Šodien varam tikai apjaust kāda būtu Latvijas rietumkrasta labklājība.
Šķiet, ka lietas tūrisma un ceļotāju sakarā šai pusē sāk risināties. Jo mierlaikos nekas nav svarīgāks par veselību un baudu ko sniedz ceļojumi. J.Jaunsudrabiņš par šās puses jūru ir mācējis pateikt vislabāk: "Acij, zināms, šāds krasts dod lielu baudu. No augšas skatoties, ūdens pie malas izskatās dzidri zaļš kā kādā dienvidu jūrā. Smilšu mala tur lejā aizliecas tālumā. Tai seko augstāk otra līnija ar tumšu svītrojumu apakšā. Tas ir stāvkrasts, kas slaidā līkumā aizliecas līdz zilganam priežu mežam, lai tad strauji iekristu jūras zilumā. Tālāk krasts vēl reizi atkārtojas, bet daudz zemāks un miglaināks."
Skatījumu skaits: 26019